Kad ūdens trūkums kļūst par realitāti

Visā pasaulē pilsētas strauji paplašinās – paredzams, ka līdz 2030. gadam 60% cilvēku dzīvos pilsētvidē, un pieprasījums pēc droša un tīra ūdens tikai pieaug.

Lai gan pieprasījums palielinās, mēs turpinām piesārņot un izšķiest pieejamos resursus. Kopumā dabā nonāk 80% visu notekūdeņu, kas nav pienācīgi attīrīti. Tajā pašā laikā pasaulē tiek zaudēti vidēji 30% no visa sūknējamā saldūdens – un pilsētas zaudē līdz pat 60% visa sūknējamā ūdens slikto ūdensapgādes tīklu dēļ.

Ūdens trūkuma jēdziens Mehiko nav nekas jauns. Šķiet, ka pilsēta ir samierinājusies ar šādu situāciju un 40% ūdens piegādā no attāliem avotiem. Tajā pašā laikā cauruļvadu tīkla problēmu dēļ pilsēta zaudē 40% sūknējamā ūdens – turklāt nav arī liela mēroga notekūdeņu pārstrādes operāciju. Programmējami ūdens risinājumi var būtiski samazināt šādus zaudējumus.

Daudzu pilsētu ūdens infrastruktūra ir veca un bojāta un vienkārši nav pienācīgi aprīkota, lai izturētu šo straujo attīstību. Ja mūsu pilsētas turpinās attīstīties tādā tempā, un to pētījumi gandrīz garantē, tiek prognozēts, ka ūdens pieprasījums palielināsies par 70%, un līdz 2050. gadam 2 miljardi pilsētu iedzīvotāju izjutīs ūdens trūkumu.

Jau tagad var pamanīt, ka daudzās lielās pilsētās visā pasaulē tuvojas nulles diena, kas nozīmē, ka tādām pilsētām kā Londona, Maiami, Pekina, Mehiko un Keiptauna, iespējams, draud dzeramā ūdens izsīkums. Lai pārvarētu šīs globālās ūdens problēmas, ļoti svarīgi ir pareizi ūdenssaimniecības risinājumi ūdens izmantošanai un atkārtotai izmantošanai. Tāpat būtiska loma ir pareizai domāšanai, lai tiktu veiktas ilgstošas izmaiņas.